Vispārīgi runājot — jā. Eiropas Savienībā ir īstenotas plaša apmēra intervences, lai kontrolētu vidē sastopamās vēzi izraisošās ķīmiskās vielas. Piemēram, ir krasi samazinājušies dioksīnu līmeņi vidē, arī pārtikā un līdz ar to — cilvēku organismā. Eiropas Savienības dalībvalstīs ir aizliegts lietot jebkāda veida azbestu (Direktīva 1999/77/EK aizliedz jebkāda veida azbesta izmantošanu no 2005. gada 1. janvāra, Direktīva 2003/18/EK aizliedz azbesta iegūšanu, kā arī azbesta izstrādājumu ražošanu un apstrādi).

Taču ne visi iedarbības veidi visās Eiropas Savienības dalībvalstīs tiek optimāli kontrolēti. Lai gan gaisa piesārņojuma līmeņi lielākajās Eiropas pilsētās pašlaik ir daudz zemāki nekā 20. gs. 60. vai 70. gados, nemitīgi tiek apsvērta iespēja noteikt stingrākus aizsardzības līmeņus. Tiek izstrādātas jaunas tehnoloģijas, piemēram, tehnoloģiski iegūtas nanodaļiņas; taču, pat ja jauno tehnoloģiju lietošana tiek reglamentēta, balstoties uz pieejamām zināšanām, vēl arvien ir jāpēta to vēža riska profils. Tāpat jauni ar sabiedrību saistīti apstākļi var ietekmēt tādu pakļautību iedarbībām, kas agrāk tika kontrolēta labāk. Visbeidzot, jauni zinātniskie pierādījumi var liecināt, ka vēzi var izraisīt agrāk par drošu uzskatīta iedarbība. Ir ieviesti daudzi kontroles pasākumi un noteikumi, taču pierādījumi un ieteikumi ir pastāvīgi jāpārskata un jāpielāgo. Turklāt pastāvīgi jāuzrauga noteikumu izpilde. Piemēram, daudzās valstīs vēl arvien ir aktuāla problēma ir cilvēku pakļaušana azbesta iedarbībai tā demontāžas, iznīcināšanas, apstrādes un uzturēšanas darbu laikā.