Jēdzienu "droša deva" aprakstīt ir sarežģīti, jo papildus zinātniskiem pierādījumiem (par toksiskumu) tā ir atkarīga arī no vairākiem citiem faktoriem, piemēram, no ekonomiskajiem faktoriem (iedarbības likvidēšanas vai samazināšanas izmaksas), sabiedrības veselības faktoriem (kopējais sabiedrības slimību slogs) un sociālajiem un politiskajiem faktoriem (ko plašākā sabiedrība un politiķi uzskata par pieņemamu).

Kopumā vēzi izraisošām vielām nav noteiktas "drošās devas" un ir ieteicams īstenot politiku, kuras pamatā ir simtprocentīga izvairīšanās, piemēram, attiecībā uz atsevišķām ar darba vidi saistītām vēzi izraisošām vielām, tādām kā azbests; taču attiecībā uz daudzām vidē sastopamām ķīmiskajām vielām, piemēram, noteiktiem gaisa piesārņotājiem, tas nav iespējams. Piemēram, lai izvairītos no pakļautības azbesta iedarbībai, Eiropas Savienībā ir aizliegta jebkāda veida azbesta izmantošana. Taču līmenis, kādā īstenojas saskare ar atsevišķām vielām, ir tik zems, ka sabiedrībā tā tiek uzskatīta par pieņemamām: piemēram, cilvēku veselības aizsardzībai Eiropas Savienībā ir noteiktas divas suspendēto daļiņu (SD₁₀) — gaisa piesārņojuma sastāvdaļas — robežvērtības: SD₁₀ enas vidējā vērtība un SD₁₀ gada vidējā vērtība (Gaisa kvalitātes direktīva 2008/EK/50).