Nē. Nelielais tādu vēža gadījumu skaits vidējā Eiropas populācijā, ko, iespējams, ir izraisījusi saskare ar radiāciju  — iespējams, 1–2 % —, ir attiecināms uz lielākajiem radiācijas avotiem, proti, diagnostiskajiem medicīniskajiem izmeklējumiem un dabiskas fona radiācijas avotiem, galvenokārt radonu.

Daži tādi mākslīgās radiācijas avoti kā kodolenerģijas ražošana vai transportēšana un kodolatkritumu deponēšana, vai avārijas, kurās iesaistīts radioaktīvs materiāls, tiek uzskatīti par bīstamiem un piesaista plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Lielākajā daļā situāciju,  nodrošinot labu normatīvo kontroli pār radiāciju un radioaktīviem materiāliem, labu klīnisko spriestspēju medicīnas vidē, kā arī veltot pienācīgu uzmanību iekštelpās esošajam radonam, radiācijas iedarbības apmēru un ar to saistīto vēža risku var saglabāt ļoti zemā līmenī. Radiācijas rūpniecisko lietojumu un radioaktivitāti reglamentē stingras normas. Normālas darbības apstākļos iedzīvotāji radiācijai no šiem avotiem vidēji ir pakļauti ļoti maz. Kodolobjektos, kur tiek glabāti radioaktīvi materiāli, ir jābūt ieviestiem drošības pasākumiem un ārkārtas reaģēšanas plāniem, arī kārtībai, kā informēt un pasargāt tuvumā dzīvojošos cilvēkus.

4. attēls. Radiācijas avoti

Avots: pielāgots, saņemot atļauju no ec.europa.eu/research/energy/euratom/index_en.cfm?pg=fission&section=protection, apskatīts 2014. gada 10. martā.