Lielāko daļu mākslīgās radiācijas lietojumu kontrolē tiesību akti. Vispār šie tiesību akti radioaktīvus materiālus lietot ļauj tikai pilnvarotiem lietotājiem. Tajos ir noteikti stingri ierobežojumi attiecībā uz jebkādām potenciālām radioaktīvo vielu noplūdēm vidē. Tāpat tie darba devējiem nosaka pienākumu pārvaldīt un ierobežot radiācijas iedarbību uz darbiniekiem.

Veselības aprūpes nozarē radiāciju izmanto tikai tad, ja ārsts uzskata, ka pacientam nepieciešams veikt kādu konkrētu procedūru, kas varētu būt diagnosticējošs rentgena izmeklējums, datortomogrāfija (DT), scintigrāfija vai staru terapija. Šādās situācijās ārsts lemj par pacienta ieguvumiem no diagnozes uzstādīšanas vai ārstēšanas, salīdzinot tos ar nelielo vēža papildrisku, ko rada saskare ar radiāciju. Lielākajā daļā valstu ir izstrādātas vadlīnijas, kas palīdz pieņemt šādus klīniskos lēmumus.

Daži dabīgie radiācijas avoti nav viegli kontrolējami. Kosmiskais starojums un dabiskais gamma starojums no dabiski radioaktīviem iežiem un augsnes ir lielā mērā atkarīgi no dzīvesvietas. Vissvarīgākais dabiskās radioaktivitātes avots ir radons mājās un darbavietā, un to ir iespējams kontrolēt.