Mēs visi esam pakļauti dabīgai un mākslīgai jonizējošai radiācijai. Individuālais radiācijas iedarbības jeb devas līmenis, kas tiek mērīts milizīvertos (mSv) gadā, ir atkarīgs no tā, kur dzīvojat, kādu darbu veicat, ko ēdat un dzerat un kādas medicīniskās procedūras Jums ir veiktas. Tiek lēsts, ka vidējais Eiropas iedzīvotājs saņem 4 mSv radiācijas devas gadā. Iepriekš aprakstīto dzīvesveida īpatnību dēļ daudzi saņem daudz augstākas vai daudz zemākas devas par vidējo.

Daudzi lielāko radiācijas devu varētu saņemt mājās no radona, un tā ir vidēji 1–2 mSv gadā, taču dažādās ēkās un vietās tā stipri atšķiras. Lielāko daļu pārējo dabīgo avotu, piemēram, kosmisko starojumu un nelielus ēdiena dabīgās radioaktivitātes līmeņus, vienkārši kontrolēt nav iespējams, taču kopumā tie vērā ņemamus līmeņus nesasniedz (tiek lēsts, ka tie nepārsniedz 0,5 mSv gadā).

Eiropā lielākais avots attiecībā uz mākslīgo radiāciju ir medicīniskās procedūras, jo īpaši tās, kas tiek izmantotas veselības problēmu diagnosticēšanai (vidēji apmēram 1–2 mSv uz iedzīvotāju gadā, taču tas ir atkarīgs no tā, vai Jums ir veikti izmeklējumi un cik daudz to ir bijis). Radiācijas medicīniskais lietojums ir paredzēts labākai diagnosticēšanai (piem., rentgenuzņēmumi slimības vai traumas lokalizēšanai, lai veiktu attiecīgu ārstēšanu) vai ārstēšanai (ārstēšana ar apstarošanu vēža ārstēšanai), līdz ar to tas tiek piemērots pacienta labā un saņemtā radiācijas deva, ņemot vērā būtiskos ieguvumus, parasti ir pieņemama.

Citi mākslīgie radiācijas avoti, piemēram, nelielas, neizbēgamas radioaktīva materiāla noplūdes no atomelektrostacijām to parastās ekspluatācijas laikā, rada devas, kas ir salīdzinoši ļoti mazas (krietni zem 0,01 mSv gadā pat tiem, kas dzīvo šādu iekārtu tuvumā). Daži darbinieki, arī lidmašīnu apkalpes locekļi, atomelektrostaciju darbinieki, kā arī raktuvju strādnieki, kuri strādā ar radioaktīviem materiāliem vai vietās, kur ir augstāki radiācijas līmeņi, var saņemt augstākas radiācijas devas — 1–10 mSv gadā.

Divās lielās atomelektrostaciju avārijās — Černobiļā (Ukraina) 1986. gadā un Fukušimas Daiči (Japāna) 2011. gadā — lielā apjomā noplūda radioaktīvi materiāli, kas pakļāva radiācijas iedarbībai lielu skaitu iedzīvotāju. Taču Černobiļas avārijas rezultātā uz iedzīvotājiem ārpus Padomju Savienības notikušās iedarbības līmeņi pavisam nedaudz pārsniedza dzīves laikā uzkrātās devas, savukārt Fukušimas avārijas izraisītās radiācijas sekas Eiropā bija niecīgas.